Sveiciens no Jērcēnu bibliotēkas -Ziemassvētki Jērcēnmuižā 1913.gadā…

Atpakaļ

Jaunjērcēnu muižas barona Adalberta fon Krīdenera kalpa Dambura meitas Elzas Johannas (dzimusi 1908.gadā) atmiņas, pierakstītas  2000.gadā.

“Tā aizgāja laiks un pienāca Ziemassvētki. Viendien atnāk muižkungs un saka, ka visiem kalpiem rīt jāiet uz mežu, barons rīko medības – uz Ziemassvētkiem braukšot baronam ciemiņi, vajagot medījumus. Tā otrā dienā barons ar citiem kungiem klāt un nu viss bars iet uz Piķsilu. Barons kalpiem iedod spīdīgas taures un visiem kungiem plintes plecos, pa logu to redzēju. Pēc kāda laika puikas ārā bļauj: šauj, šauj …es ar izeju uz trepēm un dzirdu –  puh, puh. Māte ilgi neļauj klausīties, jānāk iekšā, lai nesasaldējoties, netikšot uz pili, tur dedzināšot eglīti un visiem kalpiem un bērniem jāiet tur. Tā drīz vien pienāca tā ziņa, ka vakarā jāiet uz eglīti. Nu bija liels satraukums …Vakarā māte liek visiem nomazgāties, uzvelk jaunās kleitas un matos iesien jaunas bantes, tāpat kā preilenēm. Kājās ir jaunas baltas zeķes un tēvs ir iztaisījis  no villainas aitas ādas jaunas čības. Nu māte saka : “Manas preilenes ir gatavas!” Mēs no priekiem  nezinām ko iesākt… te paveras durvis un Jūgas tante sauc: “Nāk nu ašāk citi jau ārā gaida”. Tā mēs arī aši pa durvīm laukā un pūlī iekšā, tā visi kalpi ar bērniem dodamies uz preileņu pili, uzkāpām pa lielām trepēm un ejam viss bars iekšā. Iekšā ir liela egle un izpušķota ar visādiem skaistumiem spožumiem un daudz, daudz svecītes ir iedegtas un tagad ir tik gaišs un spožs, ka acis nožilbst. Ieraugām tur augšā uz trepēm stāv tādi balti kā eņģelīši, esmu tā apreibusi, ka nevaru saprast kas te ir…. uzreiz viens kungs sāk runāt un saka – ka ir pienākuši Ziemassvētki un noticis tas brīnums, ka Pestītājs ir piedzimis. To jau es zināju, vecāmāte jau man to bija izstāstījusi. Tad dziedāja Ziemas svētku dziesmiņas. Dziedāja – “Ak eglīte, ak eglīte” es to mācēju, bet padziedāt gan nevarēju, jo biju vai nobijusies, vai apjukusi. Kad vairs nerunāja un nedziedāja, tad mums kalpa bērniem bija jāskaita dziesmiņas, tad dabūja dāvanas. Kad pienāca mana reize, es sāku nomierināties un skaitīju “balts sniedziņš snieg uz skujiņām… “. To gan nezinu, vai izskaitīju visu dziesmiņu jeb nē, jo satraukums vēl bija. Tad man deva tūtu ar piparkūkām un no liela tovera ņēma un bēra tūtā ābolus, viens cits sulainis man deva no dēlīša ar ratiņiem iztaisītu un nokrāsotu govi. Meitenēm deva govis un priekšautiņus, puikām zirdziņus. Man arī iedeva rozā strīpotu priekšautiņu ar spārniņiem. Man priekšautiņš ļoti patika, es taisīju vaļā un gribēju likt priekšā, bet māte neļāva, teica, ka mājā varēs pielikt priekšā. Kamēr kalpa bērni skaitīja dziesmiņas un saņēma dāvanas,  tikmēr svecītes jau nodegušas un visa gaišā gaisma pazudusi… nu redzēju, ka uz trepēm nav nekādi eņģelīši, bet stāv preilenītes visas balti sapucētas. Tā sulaiņi kalpus pacienāja ar alu un piparkūkām, eglīte bija tumša, visas svecītes nodegušas, un nu bija jāiet mājās. Nokāpām pa lielām trepēm zemē un pa ceļu visi gājām uz mājām. Istabā bija silti un labi, ātri noģērbos un gultā iekšā, siltumā ātri aizmigu.

No rīta pamodos un vecaimātei stāstīju, ko vakar redzējusi, un pastāstīju arī to kā preileņu pilī nebija nekādi eņģelīši, ka tās bija preilenes, kas uz trepēm stāvēja, bet naktī es redzēju īstos, es biju pa sapņiem uzkāpusi uz debesīm un tur redzēju īstos eņģelīšus ar spārniņiem. Vecāmāte pasmējās un teica: tāpēc tu nakti pa gultu griezies, laikam ar eņģelīšiem kopā dancoji. Tā aizgāja baltie Ziemassvētki.

Pēc kāda laika visus satrauca ziņa, ka sācies karš. Kas tas karš…es nekā nesapratu?”

Atmiņu pierakstu burtnīcu Ziemassvētku laikā pārlapoja Jērcēnu pagasta bibliotēkas –informācijas centra vadītāja Ilvija Ķimse.