Atpakaļ

Operdziedātājas Šļubovskas neparastais mīlas stāsts

Inga un Marsels.

«Kad man palika 29 gadi, domāju, ka visdrīzāk mīļoto vīrieti tā arī nesatikšu. Pieņēmu, ja reiz liktenis tā lēmis, lai tā notiek, veltīšu sevi mūzikai. Jo līdz tam man īstu attiecību nemaz nebija. Studiju laikā kādus deviņus mēnešus draudzējos ar vienu puisi, bet sapratu, ka viņu nemīlu. Esmu no sievietēm, kurām nevajag attiecības tikai principa pēc. Izrādījās, ka pasaulē ir vēl kāds šajā ziņā man līdzīgs cilvēks. Arī viņš ilgu laiku bija viens. Turklāt atmetis cerības satikt savu otro pusīti. Viņš bija pārliecināts, ka tādas sievietes, kādu viņš vēlas, pasaulē vienkārši nav, bet pašlaik viņš saka: «Izrādās, reālajā dzīvē esmu sastapis pat vēl labāku par izsapņoto!» Laikam jau tā ir – kad pārstāj apkārt lūkoties un gaidīt savu izredzēto, pavisam nejauši viņu satiec.»

Iemīlējās manā balsī

«Pirms diviem gadiem jūnijā mans tagadējais puisis kopā ar saviem draugiem bija atbraucis uz Rīgu. Interesanti, ka viņam nepatīk nekur īpaši braukt, viņš necieš saviesīgus pasākumus. Viņam visu patīk baudīt mazās kompānijās. Taču draugi biļeti uz Rīgu bija jau nopirkuši, un tā viņam nekas cits neatlika, kā doties ceļā (smejas). Kā jau šādos gadījumos, Marsels līdzi bija paņēmis biezu grāmatu – kamēr citi staigās pa naktsklubiem, viņš sēdēs viesnīcā un lasīs. Tā viņš vairākus vakarus bija tur pavadījis, draugi izklaidējās bez viņa. Marsela vienīgais prieks bija katru dienu braukt uz pludmali, sauļoties un peldēt. Liktenīgi, ka tajā dienā, kad iepazināmies, lija lietus, un Marsels uz pludmali neaizbrauca. Savukārt draugi bija uzstājuši, lai viņš beidzot taču nāk kopā staigāt, citādi atgriezīsies Vācijā, no Rīgas ne nieka neredzējis. Staigājot pa Vecrīgu, viņi ienāca Doma baznīcā, kur tobrīd mums bija mēģinājums. Sākumā spēlēja orķestris, un Marsels to uzmanīgi klausījās, jo viņa darbs ir saistīts ar akustiku. Viņš strādā pie tā, lai arvien uzlabotu tehniku, to pats uzstāda gan mājās, gan dažādās zāles. Mērķis ir viens – lai aparatūra būtu tik augstvērtīga, ka klausoties, piemēram, orķestra atskaņotu skaņdarbu, sajūta būtu tāda, it kā to klausies klātienē. Ne velti šādas aparatūras uzstādīšana ir sarežģīts darbs, kur katram milimetram ir sava nozīme.

Tā Marsels sēdēja un klausījās, līdz es sāku dziedāt. Viņu ievēroju, jo redzēju, ka divi puiši (Marsels un viņa draugs) ik pa brīdim pārsēžas arvien tuvākās rindās. Pēc tam jau ievēroju, ka viens no viņiem klausās mirdzošām acīm, tādu apgarotu seju. Jo parasti tūristi ienāk, pasēž, paskatās un aiziet. Bet Marsels klausījās divas stundas. Man viņš patika uzreiz! Kad beidzās mēģinājums, viņš pie manis pienāca un sacīja, ka tādu balsi kā man viņš nekad nav dzirdējis, ka dziedu kā eņģelis. Jāatzīst, ļoti samulsu. Bet pēc tam Marsels sašutis stāstīja, ka vērojis, kā mēģinājuma laikā diriģents man nesmalkjūtīgi aizrādījis. Viņš domājis, kā var tādai eņģeļa balsij kaut ko pārmest, viņai taču jāļauj tikai dziedāt. Pēc tam viņš jautāja, kur vēl var mani dzirdēt, un es atbildēju – šovakar Doma baznīcā būs koncerts.»

Tev nav cerību!

«Marsels uz koncertu atnāca kopā ar draugu. Viņš vēlējās mani pārsteigt un bija izdomājis, ka pēc koncerta uzdāvās savu vizītkarti, tai otrajā pusē uzrakstot kaut ko mīļu. Tā kā viņš ir cilvēks, kas uzskata, ka, puķes nogriežot, tās mirst, viņš tās principā nedāvina. Tāpēc viņš atrada burtiski miniatūru margrietiņu, kuru izdūra cauri vizītkartei. Kad beidzās koncerts, man tika pasniegts klēpis ziedu, un Marsela draugs, to redzot, bija sacījis: «Nu tev ar to savu nožēlojamo margrietiņu nav nekādu cerību pievērst uzmanību. Tu esi zaudējis!».

Bet es koncertā Marselu jau biju pamanījusi. Kā gan būtu varējusi viņu neievērot, ja, tiklīdz sāku dziedāt, tā uzreiz pāri visai rindai pacēlās galva ar izstieptu garu kaklu (smejas)?!

Kad beidzās koncerts, viņš pienāca un iedeva vizītkarti ar mini margrietiņu, un tas šķita tik ļoti mīļi! Tovakar apmainījāmies telefona numuriem, es piedāvāju viņam nākamajā vakarā atnākt uz Operu, kur dziedāšu „Karmenā”. Tieši pēc tam sākās mūsu attiecības. Pēc izrādes aizgājām uz mazu restorāniņu, un Marsels teica – ja dzīvotu šeit, Latvijā, jau pēc mēneša lūgtu manu roku. Tas šķita tik ļoti ātri! Arī vēlāk viņš neslēpa, ka vispirms, mani dzirdot mēģinājumā, bija iemīlējies manā balsī, bet, kad sākām runāties, – manī pašā. Vakarā mani pavadot uz mājām, Marsels sacīja – ja no rīta piecelšos un jutīšu, ka ilgojos pēc viņa, lai atnāku uz viesnīcu brokastīs. Visu nakti pavadīju pilnīgā bezmiegā! No rīta, protams, gāju uz viesnīcu, un mums izvērtās romantiska priekšpusdiena, diemžēl jau vakarā Marselam bija jālido uz Berlīni. Taču pirms aizbraukšanas viņš mani uzaicināja pie sevis ciemos uz Berlīni. Uzreiz jau neteicu, ka braukšu, jo man bija vispirms jākonsultējas ar draudzenēm (smejas)!

Nesaprašanās kuriozi

Varētu domāt, ka esmu pilnīgi traka, pat pieļaujot domu, ka varētu braukt pie sveša cilvēka uz citu valsti, bet jau no paša sākuma jutu, ka varu viņam uzticēties. Arī draudzenes teica: «Brauc!» Laikam jau viņas redzēja, cik laimīga esmu, kad stāstu par vācu puisi. Arī mamma, kad viņai pavēstīju par savu satikšanos, tik iesaucās: «Nu tad beidzot!» Viņa jau sen sapņo par mazbērniem (smejas). Interesanti, ka arī Marsels tajā pašā dienā, kad atgriezās Vācijā, aizgāja pie savas mammas, lai pateiktu, ka saticis brīnišķīgu meiteni.

Tā pēc nedēļas jau braucu uz Vāciju. Lidostā mani sagaidīja Marsels, ģērbies baltā kreklā, šķērsām pāri krūtīm pārlicis sarkanu lentu ar milzu pušķi. Iepriekš biju sūtījusi draugam īsziņu, ka par viņu priecājos tā, kā bērns par Ziemassvētku dāvaniņu un ka līdzīgi kā bērns nevaru sagaidīt, kad pie tās tikšu. Nu tā viņš mani sagaidīja… «Iesaiņojies» (smejas). Turklāt lidostā bija tik daudz cilvēku! Daži pat bija gājuši garām un smējušies.

Marsels dzīvo ārpus Berlīnes, blakus ir dabas rezervāts. Visapkārt ezeri, tur ir ļoti skaisti.

Tajā pašā laikā man bija jāpierod pie viņu tradīcijām. Vācijā jau no deviņiem vakarā jābūt ļoti klusiem. Marsels man aizrādīja – ja mājās staigāju augstpapēžu kurpēs, papēži pārāk skaļi klaudz pret grīdu un kaimiņiem var traucēt. Tualetē dažkārt nejauši aizcirtu poda vāku, un tad viņš teica: «Nuja, mana klusā latviešu meitene atbraukusi.» Tas varētu kaitināt, bet es to esmu pieņēmusi. Patiesībā sīkums.

Marsels ir mans lielākais kritiķis. Reiz sēdējām koncertā, un viņš teica: «Paskaties uz to meiteni, viņa nedzied labāk par tevi! Tev ir daudz skaistāka balss, bet tai meitenei piemīt pašpārliecinātība. Tu uzej uz skatuves, sevī ierāvusies, ar izteiksmi: «Piedodiet, es jums padziedāšu.» Bet otra ir par sevi pārliecināta, un tāpēc arī citi viņu novērtē.» Ir svarīgi, ka blakus ir cilvēks, kam vari uzticēties un kurš pateiks visu, kā ir, tev neglaimojot. Tieši Marsels man palīdzējis atraisīties. Jo bailes cilvēku ļoti iegrožo un uz skatuves to var labi pamanīt.

Ilgojos pēc ģimenes

Pašlaik viens pie otra braukājam. Parēķinājām, ka pērn kopā bijām apmēram trešo daļu no gada. Attālums bez šaubām ir pārbaudījums attiecībām. Paziņas, kas arī bija iepazinušies ar ārzemniekiem, visi ir šķīrušies, tieši attālumam bija izšķirošā loma. Bet es domāju, ka mūsu gadījums tomēr ir citāds. Mēs vienkārši zinām, ka esam viens otram īstie. Starp citu, Marsels prot izrādīt mīlestību. Sūta man pa pastu kartītes, pats tās izdaiļo un uzlīmē „novelcenītes”. Man jau sakrāta kaudzīte kartīšu. Man patīk, ka vīrietis prot izrādīt jūtas, neslēpjas. Tas ļoti atšķir ārzemju vīriešus no latviešu puišiem. Pirmoreiz, kad kopā skatījāmies filmu, Marsels tik netipiski vīrietim sāka raudāt. Sacīja, ka negrib šķirties, nevēlas, lai braucu mājās. Tad domāju, cik viņš spēj būt atklāts, ja neslēpj asaras.

Protams, ka mēs ilgojamies, lai būtu uz visiem laikiem kopā. Tomēr viens ir skaidrs, uz Latviju Marsels nepārcelsies. Viņam netīk mūsu cilvēki. Vācieši ir atvērtāki, laipnāki, uzmanīgāki. Viens piemērs. Es dzīvoju piektā stāva dzīvoklī. Kad Marsels kāpņu telpā satiek kaimiņus, viņš vienmēr tos sveicina, un viņam šķiet dīvaini, ka neviens neatbild. Kad Marsels ieiet vai iznāk no veikala, viņš patur durvis, lai otram cilvēkam būtu ērtāk ieiet. Pie mums bieži vien durvis tiek aizcirstas otram deguna galā. Diemžēl paši cilvēki nemana, ka ikdienā staigā, elkoņus izvērsuši.

Visdrīzāk es pārcelšos uz Vāciju. Pašlaik sajūtas ir divējādas: no vienas puses, mana sirds ir pie Marsela, bet no otras – šeit ir Opera un mūzika, kas ir mans sirds darbs. Kad dzīvoju Vācijā, ilgojos pēc mēģinājumiem, skatuves. Lai gan neslēpšu, bija brīdis, kad šķita – mūzikai atmetīšu ar roku, braukšu uz Vāciju, dzīvošu mājās un audzināšu bērnus. Tomēr diezin vai varētu tikai šādu dzīvi dzīvot. Pašlaik ceru, ka ar laiku radīsies iespēja dziedāt operā Vācijā, taču pagaidām, kamēr man nav lielas lomu bagāžas, uz to nevaru cerēt. Kādreiz gan vakaros uznāk raudiens, ka esmu šeit, bet Marsels Vācijā, bet tad piesēžos pie „skaipa”, un viņš saka: «Paraugies no citas puses, tu šajā mirklī varēji būt pilnīgi viena, jo mēs taču varējām nesatikties. Un tad tu justos vēl vientuļāka!» Vienmēr ir domas un sajūtas, kas traucē, arī man bail nokavēt radīt ģimeni, bet… Šādos brīžos domāju, ka bija laiks, kad šķita – Operā jau tik ilgi dziedu, bet pie lielām lomām netieku. Bet tad kādā brīdī, kad tām biju gatava, tās atnāca. Arī attiecībās tik daudzi apstākļi bijuši labvēlīgi! Piemēram, mani ir pieņēmusi Marsela ģimene, lai gan attiecību sākumā viņa mamma neslēpa, ka bija raudzījusies uz mani ar aizdomām. Viņa domāja, ka esmu krieviete un cik nav dzirdēts par stāstiem, ka krievu meitenes meklē pārtikušus puišus, kurus izmantot. Domāju, arī citi apstākļi nokārtosies, lai varam būt kopā un apprecēties.

Ieva Konstante

Vieta: Strenči

Persona:

Resurs: http://jauns.lv/raksts/sievietem/218022-operdzi...