Strenču pilsēta

PILSĒTAS KARTE skatīt šeit 

Vēsture
Pirmās ziņas par vietu, kur pašlaik atrodas Strenču pilsēta, ir rodamas no 17. gs. beigu Rīgas – Tērbatas pasta ceļa kartes.
Strenči savu attīstību uzsāk 18. gs. otrajā pusē, kad šeit, uz muižu zemēm, sāk apmesties mežcirtēji un plostnieki. Par nozīmīgu apdzīvoto vietu Strenči sāk veidoties pēc Strenču stacijas atklāšanas 1889. gadā dzelzceļa līnijā Rīga – Pleskava (caur Valku). Apdzīvotā vieta aug, un 1895. gadā Strenči iegūst miesta tiesības.
Tā kā Strenči burtiski ir “izauguši” no mežrūpniecības un plostniecības, tad tautā ar laiku Strenčus sāka saukt par “Gaujas plostnieku galvaspilsētu”.
Turpinoties attīstībai, 1928. gadā Strenčiem tiek piešķirtas pilsētas tiesības. 1938. gadā tiek apstiprināts arī pilsētas ģerbonis. Zilais ģerboņa fons simbolizē Gauju, četras horizontālās zelta svītras simbolizē pa Gauju pludinātos kokus, bet trīs zelta rombi – caur Strenčiem ejošo dzelzceļu.
Informācija
Platība: 5,7 km2
Attālums līdz Igaunijas robežai (Valka): 26 km
Attālums līdz Rīgai: 126 km
Attālums līdz Valmierai: 18 km
Attālums līdz Smiltenei: 27 km
Dominējošā reliģija: Luterāņu.
Kā nokļūt Strenčos
Strenčus ir viegli sasniegt ar automašīnu no Rīgas, Valmieras un Valkas, braucot pa ceļu A3, bet no Smiltenes, braucot pa ceļu P25.
Strenčos var ērti nokļūt arī ar dīzeļvilcienu no Lugažiem (Valkas), Valmieras un Rīgas, kā arī ar starppilsētu autobusiem no Valkas, Valmieras, Smiltenes un Rīgas.
Strenči gadu gaitā
17. gs. gar Gauju iet pasta ceļš no Rīgas uz Tērbatu (Tartu), tas šķērso arī pašreizējo Strenču pilsētas teritoriju.
1695.g.- vācu kartogrāfs A.Ulrihs veic atzīmes zīmētajā albūmā “Landstras Brucken im Rigaschen Grennsze”, kas glabā senākās liecības par Strenčiem. Kartē atzīmēta barona Vrangeļa muižas robeža “Strentz uppe”, krogs “Strentz krug” un zirgu pasts, kas atradās zemceļa, tagadējās Rīgas ielas malā. 
1889.g.- tiek atklāta dzelzceļa līnija Rīga – Pleskava, pie kuras veidojas mežstrādnieku un plostnieku apdzīvota vieta Stackeln.
1895.g.- apmetnei piešķirtas miesta tiesības.Apbūvei zeme tiek ņemta no Ēveles, Jaunjērcēnu un Ķeižu muižu īpašumiem.
1907.g.- atklāta Vidzemes bruņniecības psihiatriskā slimnīca, arhitekts Augusts Reinbergs.
1907.g.- uzcelta un iesvētīta Strenču evanģēliski luteriskās draudzes koka baznīca.
1908.g. – nodibināta Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība.
1909.g.- ar ugunsdzēsēju biedrības materiālo atbalstu tiek atvērta Strenču miesta elementārskola, tajā ir četras klases, mācības notiek latviešu valodā.
1909.g.- atklāj Strenču miesta proģimnāziju.
1909.g.- uzcelts tilts pār Gauju – otrs vecākais dzelsbetona tilts Latvijā.
1913. g.- ar Pētera Abula atbalstu tiek atvērta Strenču miesta Ministrijas skola.
1919. g. 26. maijā Igaunijas karaspēks atbrīvo Strenčus no lieliniekiem, iespējams, šajā laikā veidoti Strenču mežos joprojām sastopamie ierakumi un fortifikācijas būves.
1922.g – Lielo plūdu gads, kad pavasara palos applūdusi liela daļa pilsētas.
1924.g.- veidots Gaujas labā krasta nostiprinājums, lai pasargātu pilsētu no applūšanas palu laikā. Tiek bruģētas arī Strenču pilsētas galvenās ielas.
1928.g. – Strenčiem piešķirtas pilsētas tiesības.
1935.g.- Strenčos darbojas 59 sīktirdzniecības un 76 sīkrūpniecības uzņēmumi. Iedzīvotāju galvenā nodarbošanās ir amatniecība, dārzkopība un lauksaimniecība.
1936.g.- tiek izkrāsotas Strenču evaņģēliski luteriskās baznīcas iekštelpas, izgatavots pašreizējais altāris, altāra daļas logi ar vitrāžām. Gadu vēlāk tiek uzcelts jauns ugunsdrošs tornis, bet pati ēka apmesta un nokrāsota.
1938.g. – Strenču pilsētai tiek piešķirts ģerbonis.
1944. g. – vācu armijai atkāpjoties, pilsētā nodedzina vairāk kā 60 ēkas.
1949.g.- no Strenču dzelzceļa stacijas Strenču un tuvākās apkārtnes iedzīvotājus izved uz Sibīriju.
Pēc otrā Pasaules kara pilsētā darbību uzsāk Strenču Mežrūpniecības saimniecība (šeit atradās pārvaldes ēka, kokmateriālu un karotīna cehi). Skuju pārstrādes cehā ražo hlorofila – karotīna pastu, provitamīna koncentrātu, dažādu frakciju eļļas un balzamisko pastu, ko izmanto parfimērijā un medicīnā.
1987.g.- darbu uzsāk Strenču mūzikas skola.
1988.g.- Strenčos tiek pacelts nacionālais karogs.
1992. g.- nodeg Strenču pamatskolas ēka.
1996.g.- tiek pabeigts “Danplan” projekts un atklāta pilsētas centrālā katlu māja, centrālais ūdensvads, kanalizācijas sistēma un attīrīšanas iekārtas. 
1997.g.- skolēni uzsāk mācības jaunajā Strenču vidusskolā.

Ievērojamas personības
DĀVIS SPUNDE (1878.-1960.) – fotogrāfs, dzimis Valkas apriņkī, bet savas dzīves gaitas pavadījis Strenčos, iemūžinot cilvēkus un notikumus fotoattēlos. Latvijas Fotogrāfiju muzejam 2004. gadā nodotas vairāk nekā 10000 stikla fotoplates ar D. Spundes darbnīcā radītajiem fotogrāfa paša un viņa līdzgaitnieku J.Ziemeļnieka un K.Kraukļa fotouzņēmumiem, kas tapuši galvenokārt laika posmā no 1908. gada līdz 2. Pasaules karam.
JĀNIS ZIEMEĻNIEKS (1897. – 1930.) – dzejnieks. Kopš 1912. gada dzīvojis Strenčos un apmeklējis Strenču Ministrijas skolu. Strādājis Strenču fotodarbnīcā kā D. Spundes līdzgaitnieks no 1915. līdz 1918. gadam. 1918. gada decembrī ievēlēts par Strenču izpildkomitejas sekretāru, tomēr no amata drīz vien atteicies. Ap 1920. gadu J.Ziemeļnieks pārcēlies dzīvot uz Rīgu.
KĀRLIS VILKS (1900.-1993.) – ārsts un ornitologs. Kopš 1946. gada dzīvojis Strenčos un strādājis Strenču Psihoneiroloģiskajā slimnīcā. No ārsta darba brīvajā laikā Kārlis Vilks vērojis putnus, apgredzenojis tos un publicējis vairākus populārzinātniskus rakstus.
HERMANIS BENDIKS (1911. – 1978.) – valodnieks un žurnālists. dzimis Strenčos plostnieku ģimenē. Nozīmīgs ir Hermaņa Bendika ieguldījums valodniecības attīstībā. Valodnieks rakstījis par pareizrunas jautājumiem, izstrādājis tagadējos svešvārdu pareizrakstības principus, sastādījis “Svešvārdu pareizrakstības vārdnīcu”.
PĒTERIS GRAVE (1921.- 2003.) – ārsts un šahists. No 1960. gada strādājis Strenču Psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Ilgus gadus Pēteris Grave bija viens no Valkas puses un lauku sporta biedrības “Vārpa” spēcīgākajiem šahistiem. Strenčos notiek Pētera Graves piemiņai veltīti šaha turnīri.
ARTŪRS MASKATS (1957.) – komponists. Bērnību un pusaudža gadus aizvadījis Strenčos. Vasaras atvaļinājumus komponists joprojām pavada savā bērnības pilsētā. Par Strenčos piedzīvoto laiku Artūrs Maskats ir teicis: “Šeit ir tādas laimīgas, laimīgas vasaras”.

INGA ŠĻUBOVSKA – KANCĒVIČA (1978.) – absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, iegūstot maģistra grādu prof.Anitas Garančas klasē. Vokālās prasmes papildinājusi meistarklasēs pie dažādiem pasniedzējiem, tostarp pie Ludmilas Braunas un Anitas Garančas, Aksela Bauni (Vācija), Margaretas Honigas (Nīderlande), Paolo de Napoli (Itālija) u.c. Strādājusi par dziedāšanas skolotāju Rīgas Doma kora skolā, kopš 2008.gada – Latvijas Nacionālās operas soliste.